Get Adobe Flash player

Trīs ūpju ligzdas Ķemeru nacionālajā parkā 2008. gadā

J. Lipsbergs "Trīs ūpju ligzdas ķemeru nacionālajā parkā 2008. gadā", Putni dabā 2008/3; 24.

 

Senākās ūpja ligzdošanas vietas tagadējā Ķemeru nacionālā parka (ĶNP) teritorijā bijušas zināmas Kaņiera ezera ZR piekrastē un Zaļā purva malā (Grosse 1942). 1994. gadā ūpis ligzdoja jūras ērglim būvētajā mākslīgajā ligzdā eglē, mežā Odiņu–Pavasaru poldera R malā (Lipsbergs 1996). 2006. gadā ūpis ĶNP teritorijā ligzdoja arī Ķemeru nomalē – bijušās sanatorijas "Līva" korpusā uz kāda balkona piektajā stāvā (Vintulis 2007). Tajā pašā gadā ūpja ligzdu ar četriem mazuļiem pie Kaņiera ezera, t.s. Gausajā Jūdzē atrada šā raksta autors. Tādējādi secināts, ka pēc ilgāka pārtraukuma aplūkotajā teritorijā mēģinājuši ligzdot divi ūpju pāri (Strazds, Ķuze 2006).

2008. gada ligzdošanas sezonā ĶNP teritorijā pirmoreiz kopš tā dibināšanas izdevās pierādīt trīs ūpju pāru sekmīgu ligzdošanu:

1) mākslīgajā ligzdā kokā netālu no Slocenes ietekas Kaņiera ezerā (turpmāk tekstā – ligzdošanas iecirknis Nr. 1),

2) kāpā uz zemes starp Čaukciema purvu un Kaņieri (iecirknis Nr. 2) un

3) Ķemeru nomalē dumbrājā uz melnalkšņa saknēm viesnīcas "Līva" izdemolētā korpusa apkārtnē (iecirknis Nr. 3).

 

Ligzdošanas iecirknis Nr. 1

Pārbaudot mākslīgās ligzdas apdzīvotību 2008. gada 15. maijā, no tās izcelts pieaugušais putns, ligzda apdzīvota (J.Ķuzes pers. ziņojums). 31. maijā šajā ligzdā apgredzenoti divi ūpja mazuļi. Kā liecina autora novērojumi, arī iepriekšējā gadā ūpis šajā mākslīgajā ligzdā ligzdoja un izveda mazuļus, taču to skaits nav zināms, jo ligzdas kontrole veikta pēc mazuļu izvešanas. Abas sezonas šā pāra ēdienkartē dominēja ezera ūdensputni (kaijas, lauči, dūkuri, arī kāda pīle) un arī citi putni, piemēram, klijāns un meža pūce. Šī mākslīgā ligzda uzbūvēta 2000. gada decembrī, ūpis to ligzdošanai pirmoreiz izmantoja pērn, respektīvi – septītajā sezonā pēc uzbūvēšanas. Ligzda atrodas aptuveni sešus metrus virs zemes starp divu koku – priedes un egles – stumbriem. Pirms vairākiem gadiem priede nokalta.

Juris Lipsbergs ligzdošanas iecirknī Nr. 1 mākslīgajā ligzdā kokā netālu no Slocenes ietekas Kaņiera ezerā. © J. Ķuze.

 

Ligzdošanas iecirknis Nr. 2

Nodoms meklēt šeit ligzdu autoram radās pēc informācijas saņemšanas par kāda ūpja riesta balss atkārtotu dzirdēšanu šopavasar (2008. gada 2., 7. un 10. marta vakaros) pārsvarā uz DR no Kaņiera lībiešu pilskalna, kura apkārtnē atradies novērotājs (J. Ķuzes pers. ziņojums).

Kad beidzot pienāca ilgi gaidītā diena (2008. gada 10. jūnijs), apsekojot šā iespējamā pāra prognozēto ligzdošanas iecirkņa teritoriju dabā, autoram izdevās atrast un apgredzenot vienīgo sastapto ūpja mazuli, kurš jau bija ligzdu atstājis un uzturējās pie lielām izgāztas priedes saknēm. Īstā ligzdošanas vieta atradās 90 metrus tālāk un bija iekārtota vēja sen izgāztas priedes pussatrupušu sakņu aizsegā, tuvu lielas purvmalas kāpas virsotnei. Rūpīgi apsekojot apkārtni, nekādas pazīmes neliecināja par citu mazuļu uzturēšanos, vienīgi kāpas pakājē, aptuveni 35 metru attālumā no ligzdas, tika atrasta kāda zīdītāja izēsta ūpja olas čaumala. Iespējams, ka postītāja bijusi lapsa, kuras alas atrastas apkārtējā mežā. Citu, vecāku ūpja kašņātu ligzdas "bedrīšu" un senu plūkumu klātbūtne iecirknī nav konstatēta, un tas ļauj secināt, ka ūpis šajā vietā visdrīzāk ligzdoja pirmo gadu. Ap ligzdu un citviet iecirknī atrastie plūkumi (gk. kaijas, lauči, pīles) liecināja, ka arī šā ūpju pāra galvenie medību lauki ir Kaņierī.

Ligzdošanas iecirknis Nr. 2 kāpā uz zemes starp Čaukciema purvu un Kaņieri. © A. Liepa.

 

Ligzdošanas iecirknis Nr. 3

Domājams, ka šā iecirkņa ūpju pāris ir tas pats, kas 2006. gadā nesekmīgi ligzdoja "Līvas" graustā (Vintulis 2007) un, iespējams, to mēģināja darīt arī vēl 2007. gadā, iekams 2008. gadā mainīja agrāko "ligzdošanas vietu". Kad šopavasar J. Ķuze pavēstīja, ka "Līvas ūpji" vokalizē nevis ap viesnīcas korpusiem, bet gan mežaudzē, kurā bez garajiem zābakiem neiekļūt, tūdaļ izteicu varbūtību, ka beidzot arī Latvijā ūpis būs sācis ligzdot slapjajos dumbrājos. Šajā lauku pētījumu sezonā šo pieņēmumu arī izdevās pierādīt.

2008. gada 22. maijā plkst. 10.45 uzsāku mežaudzes apsekošanu. Kaut gan ūpju pāra klātbūtni ar nepārprotamu ligzdošanas uzvedību konstatēju jau pēc pusstundas, viegli vis negāja, un teritorijas nogurdinošā apsekošana ieilga. Ūpja ligzdu ar trim mazuļiem atradu tikai plkst. 16.30.

Ligzdas meklēšanu ievērojami apgrūtināja pārvietošanās ar kritalām pielūžņotajā, ciņainajā, daudzviet pa īstam brienamā un staignā teritorijā; arī pārredzamība lielākoties bija stipri ierobežota.

Ūpja ligzda atradās uz iespaidīga (aptuveni 3,5 x 5,0 metrus liela) konusveidīga ciņa – saknēm, kas aptuveni 0,7 metrus augstu izslējās virs ūdens līmeņa. Ligzdas iedobums bija izkašņāts kūdrainajā substrātā blakus augoša melnalkšņa stumbram, kas slējās augšup no "konusa" virsotnes, atsedzot virs ligzdas iedobuma nokarenus, bārkstainus sakņu pavedienus. Visa pārējā šīs saliņas (ciņa) virsma bija noklāta ar sulīgi zaļām mellenāju mētrām. Ūdens dziļums šajā vietā bija ap 0,3 metriem. Papētot ligzdošanas vietu rūpīgāk, atklājās, ka šī ūpja ligzda ir neparasta ne tikai novietojuma dēļ, bet arī telpiski ir unikāla. Dziļāk zem saknēm atradās tuneļveidīga eja, kas sliecās ieslīpi lejup uz "pagrabstāvu" un noslēdzās ar prāvu kameru (diametrs ap 0,6 m, augstums ap 0,3 m), kurai sakņu pretējā pusē bija izeja uz āru. Skaidrības labad gan piebilstams, ka minētās iekštelpas – tunelis un kamera – pēc saviem gabarītiem bija piemērotas vienīgi ūpja mazuļiem, un tie šīs iespējas arī prasmīgi izmantoja. Ligzdas atrašanas brīdī ieraugāms bija tikai viens ūpēns – tas, kurš atradās ārpusē uz "verandas". Tostarp pārējie divi mazuļi no iespējamā ienaidnieka nevēlamā skata, spožiem saules stariem, svelmes un odiem bija paglābušies labi vēdinātajā pazemes kamerā. Savukārt veco putnu ekskrementi zem 60 metrus tālāk esošā nokaltušā ozola nepārprotami vēstīja, ka ūpji šim kokam piešķīruši t.s. sēžamkoka statusu.

Ligzdošanas iecirknis Nr. 3 Ķemeru nomalē dumbrājā uz melnalkšņa saknēm viesnīcas "Līva" izdomolētā korpusa apkārtnē. © J. Ķuze.

 

Mežā nekādas ūpju barības atliekas neizdevās atrast, bet ligzdvieta bija noklāta ar vārnu (galvenokārt vēl nelidojošo īpatņu putnu) spalvām, pamanīju arī dažas sīko putnu spalvas. Kopumā tā bija diezgan vienveidīga ēdienkarte.

Dažviet Austrumeiropā, kur vēl sastopami pārmitrie meži, ūpja ligzdošana uz zemes slapjajos dumbrājos un palienēs ir vairāk pazīstama (Аверин, Ганя, Успенский 1971, Cramp 1985, Гришанов 1994, Pugacewicz 1995, Гричик, Тишечкин 2002). Turklāt šādos apstākļos ūpja ligzda parasti atrodas uz melnalkšņu saknēm.

Šajā, tagad jau arī Latvijā pirmoreiz pierādīta ūpja ligzdošanas biotopa, sakarā īpašu vērību nākotnē ornitologiem vajadzētu veltīt Lielupes krasta dumbrājiem, kas arī tikuši nosaukti par vienu no trim teritorijām, kur ūpis ĶNP sastapts (Strazds, Ķuze 2006). Ir pamats īpaši uzsvērt, ka ūpis šeit varētu ne vien uzturēties, bet arī ligzdot. Ja runājam visas Latvijas kontekstā, tad, protams, ūpis turpmāk meklējams arī citviet šādos biotopos.

Ūpju ligzdošanas vietas izvēle slapjajos dumbrājos – daudziem potenciālajiem traucētājiem (cilvēku ieskaitot) praktiski gandrīz vai nepieejamās vietās – ir apbrīnas cienīgs fakts un patiesi laba izvēle uz zemes ligzdojošam putnam. Šādā biotopā ligzdojošajiem ūpjiem varētu samazināties ligzdu postījumi, kas būtu visai iepriecinoši šai ligzdošanas laikā stipri jutīgajai sugai. Trīs apdzīvotas ūpju ligzdas ĶNP 2008. gadā – tas ir šeit atrasto ligzdu rekordskaits! Divu pēdējo ligzdu atrašana kļuva iespējama tāpēc, ka abās vietās pavasarī bija dzirdēti ūpju riesta saucieni. Par šīs ļoti nozīmīgās informācijas sniegšanu, kā arī par kartogrāfisko materiālu un cita veida nesavtīgo atbalstu un izpratni autors ir dziļi pateicīgs ĶNP darbiniekiem Jānim Ķuzem un Andim Liepam.

Tā kā ūpis ir īpaši aizsargājama putnu suga, kas ir ārkārtīgi jutīga pret traucējumiem ligzdošanas sākumā, aicinu nemēģināt tā ligzdas meklēt agri pavasarī – martā, aprīlī un pat vēl maija sākumā. Nelaikā iztraucējot ūpi no ligzdas, tā dējums lielākoties ir lemts bojāejai. Lietas būtība ir tāda, ka vietējās vārnas gluži saprotamu iemeslu dēļ ne acu galā neieredz ūpi un perfekti zina ūpja ligzdas atrašanās vietu un to rūpīgi uzmana. Kad ūpis no ligzdas tiek padzīts (pati vārna to nespēj) "melnsvārces" ir klāt un, izmisīgi ķērkdamas, metas ienīsto pāridarītāju dzenāt. Saceltā kņada nerimstas ilgi, un tas ir nepārprotams signāls rīkoties olēdājiem dzīvniekiem – gan putniem, gan zīdītājiem. Iznākums ir labi zināms. Šo aksiomu vajadzētu ielāgot uz visiem laikiem un ūpi pavasarī tīši netraucēt.

 

Ja šajā pārpublikācijā ir kādas nesakritības ar oriģinālo publikāciju, par patieso lūdzam uzskatīt oriģinālo drukāto publikāciju.
Meteriāls no žurnāla "Putni dabā". Redaktors A.Bušs